Mums katram ir dotas dažādas izvēles iespējas. Katra izvēle virza mūsu dzīvi tālāk un norāda, kurā virzienā varam augt un attīstīties - ja vien to vēlamies.
Catching Elephant is a theme by Andy Taylor
Pie savas laimes ir jāturās. Bet.. bet ja šī laime Tevi sāpina, tad tā vairs nav laime. Līdzīgi ir ar mīlestību. Tu cilvēku vari mīlēt, un tu arī turpini to cilvēku mīlēt pat tad, kad viņš dara tev pāri. Un tajā mirklī ir jānoņem tās rozā brilles un jāsaprot .. ja cilvēks tiešām mīlētu, tad kāda velna pēc būtu jānodara citam sāpes?
Cilvēki pēdējā laikā vienkārši ir palikuši tādas maitas. Aiz savām ambīcijām, pašlepnuma un citiem “foršākiem, lamākiem un mīļiem” atstājot tik daudz cilvēkus. Un patsa stulbākais ir tas, ka itkā neko sliktu negribot, šie cilvēki tāpat tiek sāpināti.
Zinu, kārtējo reizi izklausās unreal depresīvi, bet es vienkārši esmu pēdējā laikā pamanījusi, ka draugi sāk atsijāties un katrs cita iemesla dēļ. Es itkā cīnos tam pretī, bet bezjēdzīgi. Šobrīd dzīvoju ar domu - Ja tie bija īsti draugi, tad atgriezīsies. Protams lieki piebilst, ka dzīvoju arī reālā neziņā par to nākotni, piepildīsies vai arī nē.
Labākais, kas Tev ir.
Katram cilvēkam, jebkurā dzīves posmā, ir draugs, īsts, patiess, uzklausošs, saprotošs un pats galvenais - atbalstošs. tā ir brīnum jauka sajūta, ka tu pats zini, ka ir cilvēks, kuram piezvanot tu vari pateikt visu, visu, kas sakrājies uz sirds un teikt visu, kas darās prātā. Tā ir gandrīz kā personīgā dienasgrāmata, kurā tiek aprakstīti visi dzīves spilgtākie notikumi, un protams, nejau tikai tie pozitīvie, bet arī negatīvie.
Tādi draugi ir dieva dāvana, zelta vērtē un tie ir jāsargā kā sirds un dvēsele. Tādus cilvēkus reti, kad var atrast, un ja atrodi, tad sargā.
Bet ko darīt tad, ja tu centies sargāt un palīdzēt, bet tāpat liekas, ka šī draudzība kļūst apdraudēta? Atkal sāk likties, ka neko. Laikam jāpadodās, lai arī prāts neļauj.
Viens no trijiem zaudēts. Otrs ir tiltam pa vidu, taču trešais stāv, kā stāvēdams. Kurš leks?
Izrādās, ka tomēr vienam manā dzīvē ļoti ietekmīgam cilvēkam bija taisnība.. Es tiešām nedomāju, ka tas tā notiks, bet redz .. viss ir pavērsies savādāk. Bet tai pat laikā, es reāli nēesmu to iespaidojusi. Cilvēki taču paši rada savas izvēles un domas, nu tad uz priekšu .. turpiniet. Es netaisos neko labot. Laikam jāsāk pierast pie tā, ka visi un visur man uzgriež muguru. Neko darīt. tāda dzīve.
Marts.
Mēnesis kā jau mēnesis. Ar pārsteigumiem un bez. Reāli jau ir grūti atcerēties to, kas ir visa šī perioda laikā noticis, bet nu atmiņā spilgtākie momenti gan ir palikuši.
Mēneša sākums bija steidzīgs, vārda tiešākajā nozīmē. proti, gatavošanās žetonam and so on. Līdz beigu beigās - opā, 2. martā žetons bija sācies un beidzies, līdz ar to arī dzīve palika nedaudz vieglāka. Pēc žetona arī sākās visādi brīnumi. Cilvēku dažādās domas un uzskati. Bet tagad jau itkā viss ir nokārtojies, bet nu problēmas rodas ar citiem. Un šoreiz es jau saprotu to, ka reāli cilvēks gaida, lai eju pretī, bet nu, pēc attieksmes .. nē, es neiešu. ja man var iespļaut sejā tad kāpēc lai es censtos kaut ko glābt. Un nē, tas nav tas mistiskais VIŅŠ, šoreiz tā ir VIŅA. Izdarīji izvēli? - Apsveicu. Līdz ar to man nav izvēles un es vienkārši atkāpjos. Līdz ar to arī dzīvē nāk jauni cilvēki un kā saka, nekas nestāv uz vietas. Viss iet uz priekšu.
Lai nomainītu depresīvo noskaņu šim “rakstam”, tad varu pateikt to, ka es sāku atgūt sava iekšējā “es” 2010. gada nogales formu. proti, es esmu laimīga ar sevi un ar to kā lietas notiek. Un jā, atkal domas ir iegrozījušās tādās pašās sliedēs kā toreiz. Uzskatu, ka tas ir apsveicami, līdz ar to arī cepums man!
Nav jau arī tā, ka viss būtu awesome un visu gribētu darīt ar pilnu atdevi. nē, tā tās lietas manā dzīvē nenotiek. Ir ieslēdzies nereāls sliņķis, bet nu, visam savs laiks. Gan jau drīz kļūšu aktīvāka un beigšu sevi dēvēt par resni, lai arī man ļoti patīk stāstīt resnos jokus sportā. Galvenais ir mācēt pašai par sevi pasmieties. Es to māku un es to daru. varbūt pārāk bieži, bet tomēr. tas vismaz man uzlabo noskaņojumu un padara skatu uz dzīvi daudz reiz gaišāku nekā jums visiem pārējiem. Ja man tagad pajautātu vai zes zinu laimīgāko cilvēku uz pasaules, es noteikti atbildētu ar - Jā, es zinu. Tā esmu es. Varbūt izklausās iedomīgi, bet nu tur jūs visi maldāties. Vienkārši es visu laiku dzīvoju ar domu - kā tu sevi noskaņo, tā tu arī jūties. Pietiek. ir laiks izkāpt no pelēkās strīpas, kur katrs pavediens bija melns vai balts. Ieslēgsim varavīksni. Ārā taču mostas pavasaris, tā kā .. vajadzētu tomēr pasmaidīt un viss būs forši.
Un es esmu ieplānojusi, ka varētu kādu rītu uzsākt ar to, ka ejot pa ielu jāuzsmaida kādam svešiniekam, nevis tikai tantiņām ar viņu piemīlīgajiem suņiem [es tā tiešām ar tām tantēm daru, jo tie sunīši ir tik mīlīgi!]. un reāli es jau te runāju tagad baigo sviestu. vienkārši galvā pārāk daudz domu, lai to visu varētu noformulēt tā kā nākas! Bon voyage!
